Es degu par savu mūziku, zem kuras parakstos publiski – Arnis Račinskis

musicinfo.lv: Kas slēpjas zem vārda Arnis Račinskis?
Arnis Račinskis: Ir vairāki Arņi.

Viens no Arņiem ir skaņas cilvēks reklāmā, kurš darbojas studijā. Ieraksta visu, kas ir skaņa, sākot ar diktoriem un beidzot mūzikas komponēšanu reklāmām. Īstenībā ar populāro mūziku izdzīvot nevaru un, starp citu, neesmu unikālā situācijā. Reizēm ir tā sajūta – ja es būtu ārzemēs, tad tik būtu… Man būtu daudz kur spēlēt, un man būtu daudz honorāru, bet tā nav realitāte. Pat dažu pietiekami pazīstamu ārzemju grupu (kuras ir pabijušas arī Latvijā) dalībnieki paralēli kaut ko dara, vai darīs uzreiz pēc aktīvas muzikālās karjeras, piemēram, strādās pastā. No tādas perspektīvas skatoties, man nav par ko sūdzēties.
Cits Arnis Račinskis ir tas , kurš spēlē mūziku, zem kuras viņš parakstās. Pēdējais lielākais notikums bija pirms trīs gadiem, kad mēs ierakstījām otro albumu (Raķete, PlatformaMusic, 2008.gads), kurš man bija vairāk personīgi svarīgs, kā specifiska psihoterapija. Kā kad tu pirmo reizi mūžā aptver, ka esi mirstīgs, galīgs. Tu pa īstam saskaries ar realitāti un pārstāj būt sapņotājs, un tas, laikam, bija tas otrais albums. Sajūta bija tāda, ka man ir jāpasaka kaut kas ļoti nozīmīgs. Pirmkārt jau priekš sevis – jāiemācās runāt. Un man ir svarīgi, lai tam, ko es pasniedzu, ir kāda jēga.
Šobrīd laikam esmu atradis veidu, kā racionāli skaidrot, kā es jūtos un, kā man iet, līdz ar to arī mūzika kļūst pašpietiekama un teksti pašam vieglāki. Piemēram, pēdējā demo sesijā mēs ierakstījām versijas desmit jauniem gabaliem, un šis jaunais materiāls man bija pārsteigums. Tas ir kļuvis piepildītāks un cikliskāks, tas skan pēc svinībām.

musicinfo.lv: Tie ir divi Arņi vai ir kāds trešais, kāds viņš ir?
Arnis Račinskis: Esmu aizrāvies ar filozofiju. Būtībā esmu tikai pieskāries šai lietai, ja salīdzina ar cilvēkiem, kas par to ir interesējušies jau labu laiku un veltījuši tam vairāk savas dzīves, viņi par mani tikai pasmietos. Bet mans pēdējais atklājums ir tas, kas es esmu – dzīvnieks ar apziņu, ar spēju vērot un apzināties. Tas ir fantastiski. Tas ir labākais, kas ar mani pēdējā laikā ir noticis. Ir triviāli, tā teikt, bet šī apziņa ietver to, ka vienīgā patiesība priekš manis šobrīd ir tāda, kurai nav neērtu jautājumu.
Otra lieta, kas mani interesē ir saprast sevi līdz niansēm, kas faktiski ir psiholoģija. Apzināties, ka tu esi bērnībā ieprogrammēts dators un tu seko satversmei, kuru neesi lasījis. Rīkojies, reaģē, bet ne visi saprot kas ir tie cēloņi,
kāpēc tu reaģē tieši tā, kā tu reaģē. Un es nesaku, ka visiem tas ir jāzina. Mani vienkārši tas interesē. Šie trīs Arņi nav tā kā trīs kalni, kuri nesarunājas – tas ir viens vesels.
Pats būtiskākais priekš manis ir vidējais Arnis, kurš publiski parakstās zem mūzikas. Es nemāku izskaidrot, kāpēc tā ir. Man vienkārši ir svarīgi, lai man tā būtu, un es jūtos slikti jebkurā citā gadījumā.

musicinfo.lv: Mūžīgais jautājums – kas tad bija pirmais vista vai ola. Kas tad bija pirmais tev- dziedāšana vai spēlēšana?
Arnis Račinskis: Pirmā bija lēkāšana ar rasējamo lineālu pa gultu. Šķiet tā bija māksliniece Sandra, tāda 80. gadu, ļoti salda. Vecākiem bija plate, tajā bija ģitāras, tad nu attiecīgi zināju, ka ir jālēkā un jāsaka dž dž dž dž dž. Māmiņa to laikam pamanīja un aizveda mani uz mūziķeni – Jelgavas 4.vidusskolu.
Atbildot uz jautājumu fundamentāli: dziedāšana ir instruments, balss ir instruments. Cik simbolisks ir šis jautājums, tik simbolisku atbildi es varu dot.
musicinfo.lv: Kas bija pirmais mūzikas instruments – ģitāra vai klavieres?
Arnis Račinskis: 15 gadu vecumā biju sācis spēlēt kaut kādas dziesmas uz ģitāras, bet pirms tam jau biju apgrābstījis klavieres. Es nevaru sevi saukt ne par ģitāristu, ne par pianistu. Nu labi, mazliet par ģitāristu. Bet 2005. gadā es nopirku elektriskās klavieres, jo sapratu, ka gribu vairāk veltīt laika klavierēm un, patiesībā, iztērēju visu savu algu un vēl bīšķīt, lai viņas nopirktu. Kopš tā brīža es viņas tā kā plus mīnus spēlēju un izmantoju, lai kaut ko komponētu. Balsij bija solfedžo un kori. Pēc 10. klases parādījās pirmās grupas, tad arī tā dziedāšana bija tāda, vienkārši kaut ko dziedi. Es nevaru teikt, ka esmu iemācījies dziedāt, es nezinu vai es varu teikt, ka vispār kaut ko esmu iemācījies. Pats priekš sevis esmu ticis līdz līmenim, kad mani pašu tas apmierina.

musicinfo.lv: Vai vienmēr esi zinājis, ka gribi būt mūziķis?
Arnis Račinskis: Tad, kad es biju maziņš puika, man likās, ja Latvijā ir kāds kārtīgs rokeris un mūziķis, tad tas ir Grodums. Man bija kādi 10-12 gadi un mēs ar klases biedriem gājām no skolas mājās un bija saruna par to, ko vajadzētu darīt un kas ir forši. Tad es teicu: „Klausies! Kad Grodums bija maziņš, viņš nezināja, ka viņš būs Grodums, bet viņš kaut ko darīja un par kaut ko kļuva.” Un man likās, ka tas ir tik vienkārši. Ja tu par kaut ko gribi kļūt, tad dari, un tu par to kļūsi! Bet visa tā vide, kas ir apkārt: vecāki un visi pārējie, viņiem bija tā – Mūziķis? Tas nekam neder! Nezinu ko es tagad darītu, ja jau esot maziņš, būtu zinājis, ko gribu un apzināti uz to būtu gājis. Faktiski, pagājuši 15 gadi kopš brīža, kad
pirmo reizi iedomājos, ka es varētu būt mūziķis. Pašlaik nevaru apgalvot, ka mūziķis esmu katru dienu. Bet, es degu par savu mūziku, zem kuras parakstos.

musicinfo.lv: Vai ir kādi hobiji, lasījām, ka pirms laika esi iegādājies foto kameru, kā ir ar tiem hobijiem, vai tiem vispār atliek laika?
Arnis Račinskis: Es pat nezinu vai tev vajag hobiju, ja tev nav normāla darba. Man pēdējos septiņus gadus nav darba kā tāda. Septiņus, jo pirms septiņiem gadiem es sāku strādāt studijā – esmu aizrautīgs amatnieks, kam darbs un hobijs pārklājas. Bet ar fotoaparātu bija tā, ka vispirms bija fotoaparāts un tikai pēc tam interese par viņu, bet tad sapratu, ka man nav laika to apgūt pietiekoši labā līmenī. Tagad mani interesē dažādas gudras lietiņas kā filozofija :)

musicinfo.lv: Kādi ir bijuši blakus projekti?
Arnis Račinskis: Aptuveni pirms gada bija grupa Zvani, tas bija diezgan jautri – apmēram 8 dienas līdz Positivus festivālam ar draugiem sapratām, ka nav nevienas grupas, ar kuru tur spēlēt. Izdomājām, ka ātri ātri vajag uztaisīt jaunu, piezvanījām Ringusam no „I love you” bāra, kuram festivālā bija sava skatuve, un teicām: „Klausies, mēs spēlēsim pasākumā.” Uztaisījām četrus mēģinājumus, pirmais mēģis bija tāds mulsinošs, jo īsti nesapratām, kas tagad jādara, līdz vienā brīdī izdomājām, ka tēma ir atomkarš. Galvenā doma – skaļi un ļoti maz teksta. Tā kā psihopāti, ja mums nebūtu ģitāras, rokās turētu lozungus un kliegtu – “Ā-TOM- KA-RU!” Faktiski, mēs to pašu panku attieksmi ietinām citā perspektīvā. Tas bija interesants projekts arī ar to, ka pēc koncerta kādas divas nedēļas vēlāk izzudām. Es aizgāju, jo nesapratos ar savu labu draugu, tad viņiem bija vēl divi koncerti bez manis, tad bija vēl viens ar mani, un tad mēs izjukām pavisam, jo atkal nesapratāmies ar to puisi.

musicinfo.lv:  Tu minēji Positivus. Kā ir šogad?
Arnis Račinskis: Man tik ļoti patika pirmā reize (2007), ka šogad pirmo reizi apsvēru domu, vai es maz braukšu. Pirmais gads bija kaut kas svaigs, tiešām tāds varens notikums. Bet tagad ir tā mulsinošā sajūta, ko rada Mežparks ar tādām paēdušām ģimenēm, kas brauc kā uz izstādi. Ģimenes ar ratiņiem un tamlīdzīgas lietas nav rokenrola atribūtika. Tai būtu jābūt vietai, kur tu kliegdams aizej, norauj kreklu, uzlej sev aliņu un ieskrien jūrā. Protams, tas ir pārspīlēti, bet kaut kādā ziņā, tā ir tā lietiņa, kas Positivus pietrūkst. Šogad braukšu kā skatītājs.

musicinfo.lv:  Kādi ir plānotie festivāli šovasar?
Arnis Račinskis: Šogad izvēli atstāšu draugu ziņā. Braukšu tur, kur būs labi un solīs patīkamu vakaru. Man vajag laiku. Es pašlaik gaidu to periodu, kad man būs divas – trīs nedēļas, lai noklausītos visu, kas pēdējā laikā ir piefiksēts, un to pabeigt. Mazāk domāju, kā forši izklaidēties, bet man ir nepieciešams atrast laiku, lai pievērstos sev svarīgām lietām – rakstīšanai un muzicēšanai.

musicinfo.lv:  Kā ir ar Mofo, vai ir arī plānots, kad Mofo kāps uz skatuves?
Arnis Račinskis: Uz skatuves līdz rudenim nekas nav plānots. Ir viena ideja, ka mēs varētu reizi sezonā ierakstīt 5 dziesmas, augustā varētu būt pirmā sesija. Beigās izdosim tādu kā sajūtu grāmatu, vairāku mazo albumu apkopojumu.
Bez kā tu noteikti nevarētu iziet no mājām?
Bez apģērba es noteikti nevarētu :) Bez telefona kabatā nejūtos ērti, lai gan reizēm gadās, ka, ejot lejā pa trepēm, atceros, ka esmu to aizmirsis un tad ar nolūku atstāju to mājās. Bet tā notiek tikai tādos gadījumos, ja neesmu kādam apsolījis piezvanīt, vai, ja esmu pārliecināts, ka nav gaidāms kāds svarīgs zvans.

Nav kometāru