Apskats: FonoFest 2010
Parasti pēc festivāliem par tiem mēdijos lasāmie apraksti ir diezgan sausi.
Tajos reti kad var izlasīt ko vairāk par to, kādas grupas tajā uzstājušās, kāds ir bijis apmeklētāju skaits utml. Tāpēc nolēmu pēc nupat notikušā Fonofest uzrakstīt rakstu par to, kā šis festivāls izskatījās no apmeklētāja skatu punkta, lai tiem, kuri uz šo festivālu nebija ieradušies ,vai dažādu iemeslu dēļ palaiduši garām kādu tā daļu, varētu rasties vismaz aptuvens priekšstats par to, kā tad tur īsti bija. Uzreiz gan jābrīdina, ka šis būs subjektīvs festivāla apraksts, jo devos klausīties pārsvarā tikai tās grupas, kas man šķita interesantas. Tas gan ir tikai pašsaprotami, jo visu grupu koncertus apmeklēt tāpat nav iespējams un festivālos parasti ir arī pietiekami daudz blakusnodarbju, lai nepavadītu visu laiku tikai klausoties grupas.
Publicitātes foto
Tātad, Fonofest norises vietā ieradāmies piektdien ap pieciem pēcpusdienā. Pirmā lieta, kas pārsteidza, bija salīdzinoši mazais cilvēku skaits, jo biju gaidījis krietnu lielāku burzmu pie ieejas. Patiesībā, līdz pat brīdim, kad sāka uzstāties piektdienas vakara galvenās grupas, likās, ka cilvēku ir ļoti maz, bet, kā vēlāk izrādījās, liela daļa no apmeklētājiem līdz tam laikam vēl izklaidējās autostāvvietā, tukšojot līdzpaņemtos krājumus vai dodoties pēc jauniem. Tā kā rindas pie ieejas nebija nemaz tik garas, iekļūšana festivāla teritorijā neprasīja daudz laika. Pa to laiku uz festivālam skatuvēm jau bija kāpušas pirmās grupas. Mēs, savukārt, devāmies uzcelt telti un Man šis festivāls sākās ar grupu Acid Rain, kuras dalībnieki, par spīti savam relatīvi jaunajam vecumam, savus instrumentus pārzina labāk nekā daudzi krietni pieredzējušāki mūziķi, kas rada diezgan lielu cieņu pret tiem un to spēlēto mūziku. Tāpat arī bija interesanti vērot, cik ļoti šie čaļi atdodas mūzikai, ko paši spēlē, jo no malas izskatījās, ka grupas dalībnieki koncerta laikā ir pilnībā iegājuši sevī.
Pēc Acid Rain koncerta dodoties uz telšu pilsētiņu, drīz vien no galvenās skatuves puses atskanēja diezgan pamatīgi rībieni, kas nozīmēja tikai to, ka savu uzstāšanos ir sākuši The Blackout. Trīs pastāvēšanas gadu laikā šīs grupas spēlētā stoner rock mūzika ir viņiem piesaistījusi ne vienu vien uzticamu fanu, kuru nebija mazums arī šajā festivālā. Drīz vien arī izveidojās, šķiet, pirmais moshpit šajā festivālā. Publika bija atsaucīga, ko juta arī pati grupa, starp dziesmām nemitīgi uzkurinot auditoriju ar dažādiem izsaucieniem. Kopumā The Blackout atstāja pārliecinošu iespaidu un, kā liekas, paši arī ļoti savu uzstāšanos izbaudīja.
Kaut kur pa vidu dzirdēju arī pāris gabalus no death metal grupas Abracadabra, bet, tā kā šāda mūzika nepavisam nav mans lauciņš, nevaru spriest par to, cik laba vai slikta bija viņu uzstāšanās. Tiesa gan, pie skatuves nevienu galvu kratošu cilvēku nemanīju, kas gan varētu būt skaidrojams arī ar agro uzstāšanās laiku.
Drīz pēc tam uz galvenās skatuves uzstāšanos sāka Satellites LV, kuri gan iepazīstināja ar jauno materiālu, gan nospēlēja dažas iepriekšējā dubultalbuma dziesmas. Tiesa gan, tā īsti aizraut publiku viņiem neizdevās. Nezinu, vai pie tā vainīga grupa vai vienkārši lielākā daļa šī festivāla publikas vienkārši neuztvēra viņu spēlēto mūziku. Drīzāk jau otrais variants, jo koncertam patiesībā nebija ne vainas, vienīgi interesanti tas, ka šis bija viens no retajiem Satellites LV koncertiem, kurā netika atskaņots neviens no viņu deviņdesmito gadu hitiem. Varbūt vienkārši jaunās dziesmas vēl nav visiem tik pazīstamas, tāpēc neizsauc tik lielu sajūsmu? Lai nu kā, paliku nedaudz vīlies publikā, jo parasti šīs grupas koncertos pierasts redzēt ko pavisam citu.
Kā nākošie uz galvenās skatuves kāpa viena no pieredzējušākajām Latvijas rokgrupām Pienvedēja Piedzīvojumi. Uz viņu uzstāšanos jau bija sanācis krietni lielāks cilvēku skaits, kas solīja arī labu atmosfēru. Līdz koncerta beigu pusei Pienvedēji jau bija nospēlējuši lielāko daļu savu pazīstamāko dziesmu, iekustinot arī publiku, kas ātri vien viņus izsauca atpakaļ uz skatuves. Savu koncertu Pienvedēji noslēdza ar Jel un Atjēdzies, kuras daudzi, šķiet, bija gribējuši dzirdēt jau kopš paša uzstāšanās sākumā.
Deju teltī, savukārt, pa to laiku spēlēt bija uzsācis Artis Dvarionas, atskaņojot rokmūziku dažādām gaumēm, kas lieliski iederējās starp Pienvedējiem un citiem Latvijas roka grandiem kā Dzelzs Vilks, kas uz lielās skatuves spēlēja nākošie. Spriežot pēc apmeklētāju skaita, viņi bija šī vakara galvenie mākslinieki. Dzelzs Vilks savas uzstāšanās gaitā vairāk uzticējās jau pārbaudītām dziesmām, nospēlējot gandrīz visus savus lielākos hitus, par ko arī saņēma lielu publikas atsaucību. Arī viņi tika izsaukti uz skatuves atkārtoti, nospēlējot Uijā, Uijā Nikni Vilki un Klusiet Jauni, Klusiet Veci no sava tautas mūzikas albuma.
Neilgi pēc tam, sēžot kalniņā starp divām galvenajām skatuvēm, dzirdēju arī daļu no šī festivāla veterānu Deep Insight uzstāšanās. Šī somu pop-punk grupa Fonofest spēlēja jau piekto reizi. Jāatzīst, ka, lai gan pop-punk žanrā ar lielu oriģinalitāti izcelties ir grūti, vismaz kvalitātes trūkumu šai grupai pārmest nevar. Tāpat arī izskatījās, ka šo gadu laiku viņiem ir izveidojusies diezgan laba saikne ar Fonofest publiku, kā arī pat radušās nelielas latviešu valodas zināšanas.
Savukārt pēc viņiem uzstājās All Day Long, kuri kā parasti izklaidēja publiku ar dažādiem jociņiem, kā arī vēl viena no vadošajām Latvijas Ska apvienībām Roberts Gobziņš un Resnie Putni. Gobziņš savas uzstāšanās laikā lieliski pielietoja savas šovmena prasmes, ik pa laikam izdomājot kādu jaunu joku. Muzikāli bija iespējams dzirdēt gan veco Gobziņa dziesmu Ska versijas, gan dažas jaunas dziesmas, gan vienkārši improvizācijas un pat Pie Jūras Dzīve Mana ska versiju.
Pēc tam jau bija laiks doties uz festivāla deju telti, kur ar interesantiem mash-up gabaliem tautu kustināja Ai-Va, kurš savā setā viņš nekautrējās jaukt kopā visdažādākos mūzikas stilus. Savukārt pēc viņa uzstājās Crystral Sound System meitenes, kuru spēlētā Karību mūzika lieliski iederējās karstā vasaras naktī. Tiesa gan, visu laiku dejot arī nav iespējams, tāpēc devāmies atgulties šūpuļtīklos, kas atradās aiz otrās skatuves. No tiem mūs piecēla patīkamas mūzikas skaņas, kas nāca no Veto Magazine telts. Ierodoties tur, izrādījās, ka neilgi pirms pieciem savu pārsteiguma dj-setu ir uzsācis Toms Grēviņš. Lai gan cilveku nebija daudz, jo daudzi jau bija devušies pie miera, atmosfēra bija vienkārši lieliska un ballīte ievilkās vēl krietni uz rīta pusi.
Otrā diena iesākās ar nepatīkamu pārsteigumu – bija izbeigušās organizatoru solītās piecu litru ūdens pudeles, kas šajā karstumā bija vitāla nepieciešamība. Tā kā grupas, kas uzstājās otrās dienas iesākumā, nevienu no mums tā īsti neinteresēja, tika pieņemts lēmums doties uz Cēsim pēc ūdens. Atgriežoties festivāla teritorijā, uz otrās skatuves uzstājās grupa Crazy Dolls, kuru spēlētās dziesmas radīja neizpratni par to, kāpēc viņi ir uzaicināti spēlēt šajā festivālā. Katrā ziņā likās, ka viņi ir vairāk piemēroti Radio Lāga formātam.
Uzreiz pēc tam uz lielās skatuves uzstājās grupa Laime Pilnīga, kuri daudzu izpratnē ir šobrīd labākā klasiskā roka grupa Latvijā. Kā izteicās kāds no maniem draugiem: „Lai arī viņi nedaudz kopē Led Zeppelin, viņi vismaz to dara labi”. Uzsākuši uzstāšanos ar savu populārāko dziesmu I’m in Love With the Money, viņi ātri vien ieguva palielu klausītāju pulku. Īpašu atsaucību auditorijas vidū izraisīja grupas ģitārista solo gājieni, kuros viņš ļoti labi izpauda savu meistarību.
Nākošie, kurus devos klausīties, bija Astro’n’Out. It kā jau neko pārmest viņiem nevarēja – viņu mūzika sliktāka kļuvusi nav, un arī uz skatuves viņi vēl joprojām ir ļoti profesionāli. Tomēr nebiju vienīgais, kam radās sajūta, ka tajā visā kaut kā tomēr pietrūka un ka tajā nebija nekā jauna. Prasījās kāda pārsteiguma, kādas pavisam jaunas dziesmas, vai kā cita tamlīdzīga.
Uzreiz pēc tam uz mazās skatuves uzstājās vietējās Cēsu zvaigznes Transleiteris, kas izpelnījās ļoti lielu uzmanību. Laikam jau viņu ārzemju dziesmu tulkojumi ir jau iegājuši tautā, jo izskatījās, ka tādu, kuri nezina, kas ir Transleiteris un ko viņi spēlē, šeit vienkārši nebija. Jāuzteic arī pati grupa par atraktivitāti, jo, piemēram, pie Backstreet Boys dziesmas tulkojuma viņi pat bija iestudējuši īpašu deju.
Pēc viņiem devos pie galvenās skatuves lai redzētu Latvijas Ska veterānu Voiceks Voiska uzstāšanos. Viņu spēlētā mūzika, kā jau parasti, izraisīja aktīvu dejošanu un ļāva uzņemt pozitīvas emocijas. Tomēr tā pa īstam publikas atsaucību viņi guva tikai koncerta beigās, kad sāka spēlēt savus lielākos hitus, piemēram, Ludis Mīl un To Nevar Darīt Šeit.
Uz otrās skatuves sevi pierādīja Latvijas vadošā trash metal grupa SIA Radikal. Grupas uzstāšanās laikā ne mirkli neradās šaubas par to, cik nopietni viņi pieiet mūzikai, ko viņi spēlē, un šī attieksme, kā arī tehniskā meistarība, šķiet, ir galvenais viņu panākumu iemesls. Masīvas ģitāru un bungu skaņas, spēcīgs vokāls, kā arī liela pārliecība par savām spējām – šķiet, ka tā ir galvenā SIA Radikal vizītkarte.
Neilgi pirms pusnakts uz galvenās skatuves kāpa grupa, kuras uzstāšanās, šķiet, daudziem bija viens no galvenajiem iemesliem lai dotos uz šo festivālu. Jā, runa nav ne par ko citu, kā par Skyforger. Uzticamākie fani vietas pie skatuves sāka ieņemt jau vairāk kā pusstundu pirms koncerta sākuma, un, beidzot sagaidījuši grupu uz skatuves, veltīja tai ļoti skaļas ovācijas. Skyforger atbildi parādā nepalika, spēlējot gan dziesmas no jaunā albuma Kurbads, gan arī vecākus skaņdarbus. Visa koncerta laikā starp grupu un publiku bija jūtama saikne starp, ko abas puses arī nekautrējās apliecināt. Pēc pēdējās dziesmas Skyforger uz skatuves tika izsaukti vēl divas reizes, koncertu noslēdzot ar dziesmu no sava tautas mūzikas albuma. Par to, cik laba bija šī uzstāšanās, liecina arī tas, ka man (un pieļauju, ka arī daudziem citiem) viņu dziesmas skanēja galvā vēl divas dienas pēc festivāla.
Uzreiz pēc tam devāmies uz deju telti, kur savu setu bija uzsācis Toms Grēviņš. Setu iesācis ar enerģisku electro, viņš pārsteidza, pēkšņi turpinot Drum’n’Bass. Šī seta laikā pārliecinājos par to, ka no Toma Grēviņa, šķiet, var sagaidīt jebko. Katrā ziņā, ik pa laikam varēja sajusties kā kārtīgā reivā, īpaši brīdī, kad kāds pie jaunā Underworld gabala izšāva konfeti. Savukārt pēdējo stundu Grēviņš veltīja atskatam uz pirmo reizi, kad spēlēja šajā festivālā, vairāk pievēršoties indie mūzikas klasikai. Arī pēc tam ballītes turpinājās gan deju teltī, kur uzstājās Indrikkis, gan Veto Magazine teltī, un katrs varēja festivālam punktu pielikt tajā brīdī, kad pats gribēja. Šķiet, ka ne viens vien apmeklētājs turpināja ballēties vēl tad, kad mūsu kompānija jau devās atpakaļ uz Rīgas pusi.
Kopumā jāsaka, ka, neņemot vērā dažas organizatoriskās nepilnības, piemēram, mazo ēdienu/dzērienu tirdzniecības vietu skaitu un aizliegumu ienest telšu pilsētiņā pat ūdeni, Fonofest bija diezgan patīkams pasākums. Pilnīgi noteikti jāuzteic organizatori par muzikālo daudzveidību, jo gandrīz katrs grupu un dīdžeju piedāvājumā varēja atrast ko sev tīkamu. Jācer, ka tuvākajos gados Fonofest tikai augs un attīstīsies, veiksmīgi turpinot iesāktās tradīcijas.
jeah! Biju fonītī un patika. Nakamgad ar jābrauc
Ja nebūtu bijis tik karsti, vispār perfekti :)
Apcepos kā desiņa
Biju ;) Dikti patikās nākamgad braukšu 110%
p.s. Paldies Gatim par foršo laiku ;))